No Kenterberijas katedrālē Sentlūsija, relives slepkavību Thomas Becket

Iedomājieties ievadot baznīcu vakarā un atrast sev ierindojusi atpakaļ laikā, precīzi 1170, pārsteigti skatītāji, līdzdalībnieki traģēdijas priekšā norisinās mūsu acu priekšā, ar burtiem, kas materializējas auditoriju, kas parādās pēkšņi no aizmugures baznīcas, no sānu durvīm, aiz altāra, atmosfērā tik uzkrītoši, ka gandrīz uzreiz rodas iespaids, ka tas, kas notiek, nav teātra fikcija, bet realitāte.

Thomas Becket ciešanas savā lēmumā nav liekties uz karaļa gribu un iespēju kļūt spēcīgs, Izvēloties moceklībā nevis zemes krāšņumā; viņa iekšējo mokas, uzkūda ar tempters; izmisums sieviešu korim, ka jau šobrīd pravieto briesmas arhibīskapa un viņu izdzīvošanu; il tentativo del sacerdote di salvare il suo superiore per il bene di tutti, diventano il nostro tormento, mūsu bailes, mūsu pestīšanas cerības.

Līdz gada beigām, zināms vēsturisku notikumu, bet ne mazāk līdzdalības un sāpīga.

Tas viss notika baznīcā Sentlūsija uz Lawn, kļuvis divas naktis, giovedì e domenica scorso, Canterbury Cathedral, ja uzņēmums dalībnieku, saskaņā ar rūpīgi virzienā Thomas Carli, iestudēta “Slepkavība katedrālē”, slavens drāma Thomas Stearns Eliot iedvesmoja slepkavību Kenterberijas arhibīskaps Tomass Bekets, notika 1170 homonīms katedrāle.

Oriģinālais teksts, daļēji pielāgots no tā paša Carli, ar dažiem samazinājumu un izmaiņām galīgais, vainagojās ar neatliekamību nāves rokās bruņinieku karaļa, un ar izskatu eņģeļa, nekas prom no dzejas un drāma sākotnējā teksta.

Tas ietekmē prasmi dalībniekiem, Šī uzņēmuma, kas izskatās pirmo reizi uz skatuves sastāvā šodien, ar vārdu vēl nav atrasti.

Divpadsmit cilvēki, piecas sievietes un septiņi vīrieši, daži no tiem iepriekšējo pieredzi ar “Dienasgrāmatas skatuves”, uzņēmums bērniem, kuri apmeklē baznīcu Sentlūsija, citi viņu pirmais darbojas pieredze, bet kam nav nekāda skaudība nopietnu speciālistu.

Mattia Lattanzi

Numurs 53 - Gads II 25/02/2015